Reizēm tev liekas, ka dzīvei zudusi jēga, ka tā neko nedod.
Tu dari labus darbus, bet tas neatmaksājas. Man vienmēr ir licies, ka kāds tur
augšā krāj plusiņus par labajiem darbiem un kad pienāk laiks izspēlē tavas
dzīves kārtis tā, ka tu esi laimīgākais cilvēks uz pasaules. Šī sajūta ir
īslaicīga, jo kā jau cilvēkam tev gribās vairāk un atkal sāc žēloties.
Ir brīži, ka gribi kokā iesiet striķi un pakārties. Nu dari
to... kam no tā bus vieglāk? Varbūt tev, bet pārējiem, kas paliks aiz tevis
nebūs. Jo tu domā ka egoists tai brīdi: "Man grūti, man nav naudas, nevienam mani
nevajag"... Ir cilvēki kas palīdz to redzot, jo pat smaidīgākais cilvēks iekša var
slēpt lielas sāpes un bailes. Bailes no
dzīves, ko tā nesīs. Nu labi tu centies izdarīt galu vienreiz.... tevi izglābj,
bet tu esi muļķis un dari to vēlreiz... Reiz tam augšā apniks tevi glābt un
taupīt kam svarīgākam. Tu vienkārši palaidīsi garām daudz brīžus, kurus par
naudu nopirkt nevarēs.


