Pēdējās dienas cīnos ar internetu, te viņš strādā, te nē. Pārsvarā labs internets parādās, kad man jau drīz jādodas uz darbu. šodien par brīnumu ir diezgan labs. :)
Gribēju nedaudz uzrakstīt par pagājušo gadu. Apsēdos uzrakstīju plānu, tad nu tagad centīšos, ko sakarīgu uzrakstīt. Noteikti par katru mēnesi nebūs, jo man diemžēl veca galva un pārsvarā mana ikdiena ir diezgan garlaicīga.
Pēc pārāk apnicīgu mušu lidošanas apkārt ar tekstu- "Tavs blogs kliedz pēc raksta!", esmu nolēmusi kā Lauma teica rakstīt par mazām laumiņām un Ziemassvētkiem jeb Ziemassvētkiem un mazām laumiņām.
Pēc pirmās īsās rindkopās jeb ļoti gara teikuma, sapratu nezinu cik tur latviski pareizi visa interpunkcija (ticiet vai es Google meklēju, vai tas vispār ir tas, ko domāju. Terminam interpunkcija ir divas nozīmes: pieturzīmju lietošana — pareizrakstības sastāvdaļa, kas palīdz lasītājam iespējami pilnīgāk uztvert uzrakstītā teksta saturu, norādot gan uz teksta gramatisko dalījumu, gan nozīmes niansēm; visu pieturzīmju kopums. Tātad kaut ko vēl no latviešu valodas terminiem atceros.)... Jūs jau noteikti ziniet, ka mans blogs bieži vien ir haotisks, bet ja jau prasiet rakstu, tad jau arī būs.
Jo ātrāk tuvojas datums, kad būšu mājās, jo sirdī biežāk ieklīst tukšums. Ilgas pēc ģimenes, mājdzīvniekiem un draugiem.
Man šodien ir brīvdiena un nedaudz palasījos Elīnas bloga arhīvu.. :) Tici man cik tu man ļoti pietrūksti. Es tikai ar pozitīvām emocijām atceros visu. Saukšu to par Rīgas laiku. Kad abas klīdām pa Rīgas ielām. Gan pēc balvām, kas vinnētas konkursos, gan vienkārši tāpat ķerot momentu. Kā Centrāltirgū pirkām svaigus dārzeņus pavasarī. Kā tapa kulinārijas šerdervi gan tavā, gan manā virtuvē. Kā gājām vērot lielos kuģus. Kā saprati man, kad asaras vienkārši bira. Par visu, kas sakrājies. Kā arī palīdzēji izkļūt no parādu bedrēm augstskolā, tomēr no pēdējās bedres nespēju pat pati izrāpties. Ah.. acīs pat saskrēja asaras.. Cik tu man ļoti pietrūksti... nopietni... :(
Man vēl pietrūkst manas burvīgās Lēdijas Marijas. Kura vienmēr ir manu ikdienu padarījusi krāsaināku un smieklīgāku. Visa vasara gandrīz ar tevi pavadīta tika.
Es varētu vēl un vēl turpināt... Bet man tik ļoti ļoti pietrūkst šie divi cilvēciņi. :( Es Jūs mīlu!
Nevaru arī sagaidīt, kad satikšu Lauru, kura arī būs Latvijā drīz drīz...
Pavasaris... vienmēr atnāk gaidīts, jo visiem gribās novilkt ziemas apģērbu un nolikt skapja dziļākajā nostūrī.
Cilvēki šeit staigā daži vēl ziemas drēbēs, bet daži jau kā vasarā... temperatūra turas virs 10 grādiem un mans telefons apgalvo, ka pašlaik ir +12. bet pirmīt sēdēju balkona, ēdu saldējumu likās ka ir daudz daudz siltāk. :) Šodien man brīvdiena... nav jāuztraucas, ka vēlāk jāiet uz darbu. Tā nu pašlaik klausos vienu no 8tracks.com playlistiem un sajutu iedvesmu. :)
Pašlaik sevi cenšos ierobežot izdevumos, jo JŪNIJĀ jau būšu mājas. Datumu neatklāšu, bet tas būs neilgi pirms garākas dienas gadā. :) Protams, sirds vēl kāro pēc pēdējiem pirkumiem un sev arī to neliegšu. Viens no pēdējiem lielajiem pirkumiem bija biļetes uz mājam un biļetes uz Positivus. beidzot savu sapni piepildīju.. būšu tur, lai dzīvo mūzika!
Laikam, man ir uznākusi rudens depresija, kad uz lietām gribās gribās vienkārši paskatīties uz aizmirst. līdz ar to rodas iekavēti darbi. tu viņus atliec, atliec un atliecies līdz ar to beigās ir tāda kaudze, kad vienkārši viņi ir jāsāk darīt un beigās tu esi pats uz sevi dusmīgs, jo esi visu iekavējis.
laikam kaut kā bēgot no šis depresijas es izvēlos sev acu priekšā nolikt, ko košu. nomainīt kādā portālā fonu uz košām krāsām.... Cenšos arī savā mūzikas playlistā ielikt ko ātrāku un mazāk izvēlēties lēnās dziesmas. kaut kā jau šis laiks jāpārdzīvo, kad koku lapas no dzeltenām paliek brūnas. vienkārši- ikdienai pietrūkst krāsas. reizēm atmiņā atgriežas tie jaukākie brīži ar manām auklējamām. gribu vēl kādu reizi aizbraukt, bet uz citu valsti. Beļģiju vai Nīderlandi. Kā mēs ar vecāko jokojāmies ar mazāko. Reizēm viņa pat apvainojās un nācās lūgt piedošanu. Kā spēlējāmies ar ūdens pistolēm, kas beigās jau pārgāja par ūdens laistīšanos. Parasti ielējām ūdeni kādos traukus un tad pistoles uzpildījām. Un kādā no šim reizēm tika šie trauki uzgāzti vienai otrai virsū! :D
Šodien pie manām durvīm ieradās Jehovas liecinieki... uzdeva kādu jautājumu, uzreiz pateicu, ka esmu katole, tad jau saprata, ka īsti nav ko ar mani runāt un iedeva kaut kādus papīrus aizgāja. Pirms mirkļa kaķis ņaudēja prasīju: "Vai viņu vajadzēja atdod līdzi Jehovas lieciniekiem?" uzreiz apklusa. :D
Jā, beidzot līst. Tiem kam nepatīk lietus vienalga, jo tas bija nepieciešams, vismaz putekļi nomazgājās no koku lapām(tagad lapas ir zaļas) un dārza puķes varēja padzerties. man tā tieca, ka krusa arī lija.
gatavojoties pēdējam
kamēr istabā plūst auksts, svaigs gaiss izlēmu šeit, ko ierakstīt, jo beidzot spēki sakrāti, lai tastatūras burtus nospiestu pareizi..
Daudz, kas ir noticies, piemēram, sesija ir sākusies un tūlīt pat beigsies, jo 16tajā datumā pēdējais eksāmens...
Tika nodota kaudze ar grāmatām... divas vēl palikušās, jo tās ir jānodod Ekonomikas fakultātē un vienu no tām vēl vajag.
Bet nespēju vēl noticēt, ka pirmais kurss jau būs pagājis! Viss tik ātri paskrēja... bet patīk tas ko pagaidām mācos un kursa biedri ar dažiem izņēmumiem ir labi.
Šodien manā istabā iesmaržojās tāds aromāts, ko nebiju jutusi ļoti sen. Mazās neļķītes, zemenes un kafija... Sagribējās pat tādas smaržas, jo reizēm zemenes spēcīgāk iesmaržojas, tad kafija un patīkami fonā smaržoja neļķītes. Bet vislielākais prieks joprojām par svaigo gaisu. Šodien ciemos atnāca nostaļģija par laiku, kas bijis. Tā kā izlaidumu laiks, sagribējās atkal izlaidumu. Kādēļ lietu vērtību saprotam tikai tad, kad tās ir beigušās?
Labi, ka izlaidumu sajūtu sajutīšu ejot uz māsas dēla 12tās klases izlaidumu un draudzes frizierskolas izlaidumu. Runājot par māsas dēla izlaidumu, ilgi domājām, ko dāvināt, jo viņš ļoti grib mašīnu, tā nu izveidojām pirmo krājkontu:
krājkonts- zila cūciņa ar Vāģiem
Tā nu klausījos dziesmu šodien ar kuru izlaidumā ienācām Limbažu kultūras namā. Vēl joprojām atceros, ka negribējām tradicionālo "sēru" mūziku, tad nu ņēmām šo. Joprojām to atceroties skrien trīsas un gribās izlaidumu atkal un atkal. Īstenībā ļoti pietrūkst klases... ar dažiem pat 12 gadus kopā nomācījos vienā klasē.
Pagaidām tas viss, bet ir vēl ko stāstīt, neapgrūtināšu Jūs!
Pēc pārāk apnicīgu mušu lidošanas apkārt ar tekstu- "Tavs blogs kliedz pēc raksta!", esmu nolēmusi kā Lauma teica rakstīt par mazām laumiņām un Ziemassvētkiem jeb Ziemassvētkiem un mazām laumiņām. 
Jo ātrāk tuvojas datums, kad būšu mājās, jo sirdī biežāk ieklīst tukšums. Ilgas pēc ģimenes, mājdzīvniekiem un draugiem. 
Laikam, man ir uznākusi rudens depresija, kad uz lietām gribās gribās vienkārši paskatīties uz aizmirst. līdz ar to rodas iekavēti darbi. tu viņus atliec, atliec un atliecies līdz ar to beigās ir tāda kaudze, kad vienkārši viņi ir jāsāk darīt un beigās tu esi pats uz sevi dusmīgs, jo esi visu iekavējis. 
reizēm atmiņā atgriežas tie jaukākie brīži ar manām auklējamām. gribu vēl kādu reizi aizbraukt, bet uz citu valsti. Beļģiju vai Nīderlandi. Kā mēs ar vecāko jokojāmies ar mazāko. Reizēm viņa pat apvainojās un nācās lūgt piedošanu. Kā spēlējāmies ar ūdens pistolēm, kas beigās jau pārgāja par ūdens laistīšanos. Parasti ielējām ūdeni kādos traukus un tad pistoles uzpildījām. Un kādā no šim reizēm tika šie trauki uzgāzti vienai otrai virsū! :D 
