Jo ātrāk tuvojas datums, kad būšu mājās, jo sirdī biežāk ieklīst tukšums. Ilgas pēc ģimenes, mājdzīvniekiem un draugiem.
Man šodien ir brīvdiena un nedaudz palasījos Elīnas bloga arhīvu.. :) Tici man cik tu man ļoti pietrūksti. Es tikai ar pozitīvām emocijām atceros visu. Saukšu to par Rīgas laiku. Kad abas klīdām pa Rīgas ielām. Gan pēc balvām, kas vinnētas konkursos, gan vienkārši tāpat ķerot momentu. Kā Centrāltirgū pirkām svaigus dārzeņus pavasarī. Kā tapa kulinārijas šerdervi gan tavā, gan manā virtuvē. Kā gājām vērot lielos kuģus. Kā saprati man, kad asaras vienkārši bira. Par visu, kas sakrājies. Kā arī palīdzēji izkļūt no parādu bedrēm augstskolā, tomēr no pēdējās bedres nespēju pat pati izrāpties. Ah.. acīs pat saskrēja asaras.. Cik tu man ļoti pietrūksti... nopietni... :(
Man vēl pietrūkst manas burvīgās Lēdijas Marijas. Kura vienmēr ir manu ikdienu padarījusi krāsaināku un smieklīgāku. Visa vasara gandrīz ar tevi pavadīta tika.
Es varētu vēl un vēl turpināt... Bet man tik ļoti ļoti pietrūkst šie divi cilvēciņi. :( Es Jūs mīlu!
Nevaru arī sagaidīt, kad satikšu Lauru, kura arī būs Latvijā drīz drīz...
