Pages

9/25/2013

Atzīšanās sev...

Cik reizes cilvēks kāps uz viena grābekļa? Laikam, dažiem patīk sasisties vienreiz, otrreiz, trešreiz un vēl daudzas reizes.
Kļūdas cilvēks pieļauj daudzas gan lielas, gan mazas. Ir cilvēki, kas mācās no kļūdām, bet ir tie, kuriem patīk kļūdies vēlreiz tāpat.. Sajust sāpes. Bet sāpinot sevi, tu arī sāpini citus.
Tāpat arī cilvēks piedot var pāris reizes... Nodevību, melošanu... Bet cilvēka sirds arī to nevar ilgi izturēt. Cilvēks grib būt laimīgs.
Cilvēkam ir vajadzības. Viena no vajadzībām ir mīlestība. Mīlestība, kuru saņemt no otra cilvēka un kuru dot pretī. Vai nebūtu skaisti, ja mēs satiktu to vienu izredzēto, apprecētos un nodzīvotu līdz nāvei kopā. Ir tādi, kuriem tas sanāk. Bet dzīvē nāk kārdinājumi, kuriem cilvēks kā baudītājs nespēj pretoties. Lai pretotos vajag stingru nostāju sev pateikt "NĒ", bet retais kurš to spēj. Uzticas otram, kamēr otrs to izmanto un gūst uzvaras garšu no tā. 
Ir atnācis rudens. Kokiem sāk palikt auksti, cilvēkam arī.. Sakot jau, ka pavasari cilvēks meklē otru pusīti. Bet tuvojas rudens, ziema... aukstākie mēneši. Divatā tos būtu pavadīt siltāk. Bet dzīve kā parasti izspēlē visādas kārtis, vai spēlē šahu ar tevi. Tu esi figūra šaha spēlē un Jūs jau zināt, kas ar figūrām notiek... 
Vai nebūtu skaisti, ka Tu pārsalis ziemas vakarā atnāktu mājas. Tevi sagaidītu silta māja, dzīvoklis, istaba. Dzīvoklis būtu sasildīs gan ar siltumu, gan ar cilvēku, kurš tevi mīl. Ar viņa sapņiem par Jums, ar domām par tevi. Viņš vai viņa sasildītu Tavu nosalušo degungalu un pasniegtu krūzīti ar siltu tēju. Pasmaidītu un noprasītu: ''Nosali?", Tu ātri pamātu ar galvu un viņš vai viņa apskautu Tevi. 
Daudzi cilvēki tiecas meklē to savu otru pusīti... bet varbūt viņa atnāk, kad vismazāk gaidi? Vai tomēr labāk pašam sameklēt? 
Dzīve sūta Tev dažādus cilvēkus priekšā. Katrs iemāca Tev kaut ko, kas Tev nākotnē noderēs. Iespējams.
Reizēm jūtas ir tik stipras, ka Tevi vienkārši velk pie otra atpakaļ. Un Tu jūti, ka otrs arī nav vienaldzīgs pret Tevi. Bet dzīvē visādi notiek un otrs mēdz arī sabojāt visu to labo, kas bijis. Un Tu domā dot otru iespēju vai nē.. Grūtākais ir tas, ka līdzcilvēki Tevi līdz galam nesaprot. Cik ļoti Tu mīli otru, ka Tev sāp viss. Protams, viņi cenšas Tevi pasargāt, nepieļaut kļūdas, ko viņi kādreiz pieļāvuši. Bet varbūt Tu vēlies pieļaut kļūdas, mācīties.. 
Bet varbūt nepieciešams laiks. Runājot, ka laiks dzēš visu?! Bet Tu jau tāpat to neaizmirsti. Atceries ik pa laikam un Tev sāp. Tu ietinies savā segā un raudi.. klusumā.. viena... un ceri, ka kāds atnāks Tevi mierināt. Bet nenāk neviens. Ja nu kādreiz atnāk kāds, ir jautājumi, bet tajā brīdī Tu negribi atbildēt uz nevienu. Tu gribi, lai Tevi apskauj un stingri samīļo. 
Bet patiesībā Tu dzīvo uz mākoņa.. mīksta un pūkaina. Un ļoti gribi no viņa nokāpt, bet tev gribās, ka tieši viņš padod Tev roku un palīdz. Bet viņš to nesaprot un Tu paliec viena


9/16/2013

Lidmašīnas

Rudens tuvojas ar aukstiem vakariem, 
bet tovakar tu mani sasildīji.
cieši apskāvi un sildīji.. 
Lidmašīnas nolaidās, 
izlaida nogurušus pasažierus. 
Katrs steidzās pie tuvajiem, 
pie mīļotā, pie kāda. 

Bet tajā vakarā Tu biji mans, 
Es nezināju, ka tas būs mūsu 
pēdējais vakars. 
Es sapņoju, kā mēs kopā lidosim. 
Lidosim apskatīt pasauli, 
kura pieder mums. 

Virs mums spīdēja zvaigznes, 
Mirgoja lidmašīnu gaismiņas. 
Mani sapņi pacēlās līdz 
ar tām pāris lidmašīnām, 
kuras aizlidoja un aizveda citus. 

Es biju nosalusi, trīcēju, 
bet tu atļāvi ielikt manas rokas 
tev zem jakas. 
Es cieši piespiedos tev klāt.
Es dzirdēju tavus sirdspukstus.
Tie sitās tāpat kā manējie,
tu nerāvies prom un mani sildīji.

ir jau vēls..

Bija vēls toreiz,
Kad mēs pirmo reizi tikāmies.
Man izslēdzas telefons
un es baidījos no nezināmā. 
Biju redzējusi tik tavu bildi,
dzirdējusi tavu balsi.
Bet es zināju,
ka Tu tur būsi un
gaidīsi tieši mani.

Vēli vakari un naktis,
tas bija mūsu laiks.
Mēs abi klīdām pa ielām
Runājam visādus niekus.
Mani netraucēja laiks,
man biji Tu, tikai Tu.
Atceries, kā lietu izmirkām,
un skūpstījāmies zem ceriņiem?

Viss bija tik skaisti un naivi.
Dzīve ar mums spēlējās.
Mēs atļāvām, jo bijām tikai
Tu un Es.
Citu domas mums slīdēja garām. 
Tu mani sargāji, sāpināji un 
mīlēji reizē. 
Sirdī asi iezogas sāpe un 
no acīm izplūst asaru jūra. 

9/01/2013

sabrukusī

Rīga no manis šajos pēdējos 5 mēnešos ir paņēmusi daudz mana spēka. Gan devusi, gan atņēmusi. Tāpat ka cilvēks var daudz sevī glabāt un klusēt līdz brīdim kamēr viņš salūza. 
Pavasaris mani pārsteidza ar pirmo aizraušanos. tuvu cilvēku, kas lika saprast, ka esmu skaista un varu arī kādam patikt. Līdz ar viņu iepazinos vēl ar kādu. Bet tomēr izvēlējos to pirmo cilvēku. Nenožēloju to laiku, kuru pavadīju ar viņu kopā, bet tas viss beidzās. Devu otram cilvēkam iespēju būt kopā ar mani. 
Tomēr viss ar laiku mainās un pazūd... Dzīve arī sagādā pārsteigumus gan patīkamus, gan nepatīkamus. 
Augusta beigas bija mans smagākais laiks mana dzīvē. Emocionāls sabrukums. Viss sakrājas un es vienkārši salūzu. Paldies, ka ir draugi, kuri mani uzklausa un saprot. 
Vakar bij mana pēdēja darba diena. Tik grūti bija atvadīties no kolēģiem... ir bijušas labas un sliktas dienas, bet es tu nostrādāju 1 gadu un 3 mēnešus.. Visi apsargi sirdī tuvi... Daži kolēģi vispār. Bet kā jau vienmēr teicu negāju uz darbu meklēt draugus. 
Man gribās būt tikt novērtētai. es neesmu kāda privātīpašums. Es neesmu mājkalpotāja. Esmu slinka, bet māku savākties. Es gribu, ka mani ciena. Saprot. Tad kādēļ izvēlēties, ja nu tagad grib lai es mainos. Uzreiz varēja ņemt kādu citu... 

Pašlaik esmu izvēles priekšā, ko darīt ar nākotni. Braukt prom? Palikt? Dzīvot? Turpināt iesākto vai ķerties pie jaunas lapaspuses? Izvēle ir tikai man nav spēka izvēlēties pareizo. Negribu kļūdīties.