Pages

5/13/2013

dzīvot tagadnei? ilgoties pēc pagātnes? domāt par nākotni?

domāju katram dzīvē reiz uznāk nostaļģija, par to, kas bijis. citiem mēnesī reizi, citiem nedēļā reizi, citam katru dienu. protams, kas var būt labāks par labām atmiņām, bet reizē atceramies sāpes. 
katras meitenes sapnis ir princis baltā zirgā, bet tomēr taču jābūt reālai. varbūt viņš nebūs tik perfekts. bet viņš būs tavs. viņš tevi piespiedīs tik cieši klāt... un tu gribēsi palikt viņa rokās.. visu nakti.. visu to laiku, kas tev ir dots ar viņu. 
nekad nedomāju par attiecībām, ka viņas varētu aiziet tik tālu līdz kāzām... labi ir mazas domas, kā varētu būt. bet līdz šim cik ļoti saceros, vēl zemāk nokrītu. 
ir sāpīgi redzēt, ka otru kas nomoka. cilvēks līdz galam neatklājas. iespējams, viss ir laiku. bet reizēm ir sajūta, ka runā ar sienu.. vārdi atsitas atpakaļ.. 
arī sāpīgi ir dzirdēt no otra visu to labo, bet pēc tam viņš to labo noliedz. it kā saka, ka viss kartība, bet kādēļ ir jēga melot?

es esmu kā grāmata, kuru var katrs retais izlasīt. ja reiz es esmu atklājusies tev, tad varbūt izlasi mani līdz galam. nevis uzlej no rīta kafiju, atstāj drupačas. esmu samtaina grāmata... iedomājies sarkano samtu.. mani vāki ir ietērpti tajā.. vārdi ir rakstīti ar zelta tinti. grāmatā ir attēli. tā ir skaista.. bet tu tikai sāc burzīt jaunas lapas, kuras vēl nav saburzītas...  es cenšos viņas gludināt, bet gludeklis tikai noēd zelta burtus... tie pārvēršas pelēkos. 
tu teici, ka ar mani gribētu aizceļot līdz pasaules malai. kādēļ tu to nedari? kādēļ tu nedzīvo tagadnei?kādēļ tu saki, ka es esmu tā, kuru sen jau esi meklējis? izskatās, ka esi iesprūdis starp pagātni un nākotni. tu saki, ka būtu ja es nākotnē izdarītu to... un atstātu mani. bet kādēļ, lai nebaudīto to, kas ir dots tagad? laiks.. mūsu laiks. 
es neesmu perfekta... mans mērķis nav būt tādai. es gribu būt laimīga.. tu devi man cerību, kas pārvērtās mīlestībā... jā.. tagad tu zini.. tas kas bijis iepriekš tās ir bijušas tikai pieķeršanās otram. 
es jau tev teicu, ja tonakt būtu izgājusi ārā, šaubos, ka būtu atnākusi. varbūt mani ātrie kaut kur aizvestu pēc tam.. kā tu dzīvotu pēc tam? labāk ir mirt kopā ne? toreiz mani noturēja, maza cerība... kaut kāda maza cerība ielauzās mani.. 
iespējams pārāk ātri steidzamies... bet zini, ja kādreiz mūsu ceļi šķirsies, tad tie šķirsies. tu dzīvosi savu dzīvi es savu. es nebūšu vairāk ne tad labākais draugs, ne tava mīļotā. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru

Nekautrējies atstāt komentāru! :)