rudens depresija

Laikam, man ir uznākusi rudens depresija, kad uz lietām gribās gribās vienkārši paskatīties uz aizmirst. līdz ar to rodas iekavēti darbi. tu viņus atliec, atliec un atliecies līdz ar to beigās ir tāda kaudze, kad vienkārši viņi ir jāsāk darīt un beigās tu esi pats uz sevi dusmīgs, jo esi visu iekavējis.
laikam kaut kā bēgot no šis depresijas es izvēlos sev acu priekšā nolikt, ko košu. nomainīt kādā portālā fonu uz košām krāsām.... Cenšos arī savā mūzikas playlistā ielikt ko ātrāku un mazāk izvēlēties lēnās dziesmas. kaut kā jau šis laiks jāpārdzīvo, kad koku lapas no dzeltenām paliek brūnas. vienkārši- ikdienai pietrūkst krāsas.
reizēm atmiņā atgriežas tie jaukākie brīži ar manām auklējamām. gribu vēl kādu reizi aizbraukt, bet uz citu valsti. Beļģiju vai Nīderlandi. Kā mēs ar vecāko jokojāmies ar mazāko. Reizēm viņa pat apvainojās un nācās lūgt piedošanu. Kā spēlējāmies ar ūdens pistolēm, kas beigās jau pārgāja par ūdens laistīšanos. Parasti ielējām ūdeni kādos traukus un tad pistoles uzpildījām. Un kādā no šim reizēm tika šie trauki uzgāzti vienai otrai virsū! :D



Šodien pie manām durvīm ieradās Jehovas liecinieki... uzdeva kādu jautājumu, uzreiz pateicu, ka esmu katole, tad jau saprata, ka īsti nav ko ar mani runāt un iedeva kaut kādus papīrus aizgāja. Pirms mirkļa kaķis ņaudēja prasīju: "Vai viņu vajadzēja atdod līdzi Jehovas lieciniekiem?" uzreiz apklusa. :D