Pagrieziens

Tikko rakņājoties vecā plānotājā atradu dzejoli, kuru uzrakstīju 2009. vai 2010. gadā. Atstāju visu kā bija, visus komatus, punktus. Neliku lielos burtus, laikam tā toreiz to biju domājusi.

PAGRIEZIENS

dzīve kā akmeņainas trepes,

ne gala, ne malas,

šķiet līnija manā plaukstā

pārāk sazarota un brīnumaina.

liekas tas nekad vairs nebeigsies

un nekad es nenogriezīšos tālāk

cerams reiz ieraudzīšu finišu,

lai atkal ieraudzītu brūnās acis.

šķiet tavs saulainais smaids

liek man atgriezties bērnībā. 

nebeidzami kritieni,

nebeidzamas asaru vētras

un šķiet, ka esi tik tuvu,

bet tālāk nākošais līkums.