Atzīšanās sev...

Cik reizes cilvēks kāps uz viena grābekļa? Laikam, dažiem patīk sasisties vienreiz, otrreiz, trešreiz un vēl daudzas reizes.

Kļūdas cilvēks pieļauj daudzas gan lielas, gan mazas. Ir cilvēki, kas mācās no kļūdām, bet ir tie, kuriem patīk kļūdies vēlreiz tāpat.. Sajust sāpes. Bet sāpinot sevi, tu arī sāpini citus.

Tāpat arī cilvēks piedot var pāris reizes... Nodevību, melošanu... Bet cilvēka sirds arī to nevar ilgi izturēt. Cilvēks grib būt laimīgs.

Cilvēkam ir vajadzības. Viena no vajadzībām ir mīlestība. Mīlestība, kuru saņemt no otra cilvēka un kuru dot pretī. Vai nebūtu skaisti, ja mēs satiktu to vienu izredzēto, apprecētos un nodzīvotu līdz nāvei kopā. Ir tādi, kuriem tas sanāk. Bet dzīvē nāk kārdinājumi, kuriem cilvēks kā baudītājs nespēj pretoties. Lai pretotos vajag stingru nostāju sev pateikt "NĒ", bet retais kurš to spēj. Uzticas otram, kamēr otrs to izmanto un gūst uzvaras garšu no tā. 

Ir atnācis rudens. Kokiem sāk palikt auksti, cilvēkam arī.. Sakot jau, ka pavasari cilvēks meklē otru pusīti. Bet tuvojas rudens, ziema... aukstākie mēneši. Divatā tos būtu pavadīt siltāk. Bet dzīve kā parasti izspēlē visādas kārtis, vai spēlē šahu ar tevi. Tu esi figūra šaha spēlē un Jūs jau zināt, kas ar figūrām notiek... 

Vai nebūtu skaisti, ka Tu pārsalis ziemas vakarā atnāktu mājas. Tevi sagaidītu silta māja, dzīvoklis, istaba. Dzīvoklis būtu sasildīs gan ar siltumu, gan ar cilvēku, kurš tevi mīl. Ar viņa sapņiem par Jums, ar domām par tevi. Viņš vai viņa sasildītu Tavu nosalušo degungalu un pasniegtu krūzīti ar siltu tēju. Pasmaidītu un noprasītu: ''Nosali?", Tu ātri pamātu ar galvu un viņš vai viņa apskautu Tevi. 

Daudzi cilvēki tiecas meklē to savu otru pusīti... bet varbūt viņa atnāk, kad vismazāk gaidi? Vai tomēr labāk pašam sameklēt? 

Dzīve sūta Tev dažādus cilvēkus priekšā. Katrs iemāca Tev kaut ko, kas Tev nākotnē noderēs. Iespējams.

Reizēm jūtas ir tik stipras, ka Tevi vienkārši velk pie otra atpakaļ. Un Tu jūti, ka otrs arī nav vienaldzīgs pret Tevi. Bet dzīvē visādi notiek un otrs mēdz arī sabojāt visu to labo, kas bijis. Un Tu domā dot otru iespēju vai nē.. Grūtākais ir tas, ka līdzcilvēki Tevi līdz galam nesaprot. Cik ļoti Tu mīli otru, ka Tev sāp viss. Protams, viņi cenšas Tevi pasargāt, nepieļaut kļūdas, ko viņi kādreiz pieļāvuši. Bet varbūt Tu vēlies pieļaut kļūdas, mācīties.. 

Bet varbūt nepieciešams laiks. Runājot, ka laiks dzēš visu?! Bet Tu jau tāpat to neaizmirsti. Atceries ik pa laikam un Tev sāp. Tu ietinies savā segā un raudi.. klusumā.. viena... un ceri, ka kāds atnāks Tevi mierināt. Bet nenāk neviens. Ja nu kādreiz atnāk kāds, ir jautājumi, bet tajā brīdī Tu negribi atbildēt uz nevienu. Tu gribi, lai Tevi apskauj un stingri samīļo. 

Bet patiesībā Tu dzīvo uz mākoņa.. mīksta un pūkaina. Un ļoti gribi no viņa nokāpt, bet tev gribās, ka tieši viņš padod Tev roku un palīdz. Bet viņš to nesaprot un Tu paliec viena.