sabrukusī

Rīga no manis šajos pēdējos 5 mēnešos ir paņēmusi daudz mana spēka. Gan devusi, gan atņēmusi. Tāpat ka cilvēks var daudz sevī glabāt un klusēt līdz brīdim kamēr viņš salūza. 

Pavasaris mani pārsteidza ar pirmo aizraušanos. tuvu cilvēku, kas lika saprast, ka esmu skaista un varu arī kādam patikt. Līdz ar viņu iepazinos vēl ar kādu. Bet tomēr izvēlējos to pirmo cilvēku. Nenožēloju to laiku, kuru pavadīju ar viņu kopā, bet tas viss beidzās. Devu otram cilvēkam iespēju būt kopā ar mani. 

Tomēr viss ar laiku mainās un pazūd... Dzīve arī sagādā pārsteigumus gan patīkamus, gan nepatīkamus. 

Augusta beigas bija mans smagākais laiks mana dzīvē. Emocionāls sabrukums. Viss sakrājas un es vienkārši salūzu. Paldies, ka ir draugi, kuri mani uzklausa un saprot. 

Vakar bij mana pēdēja darba diena. Tik grūti bija atvadīties no kolēģiem... ir bijušas labas un sliktas dienas, bet es tu nostrādāju 1 gadu un 3 mēnešus.. Visi apsargi sirdī tuvi... Daži kolēģi vispār. Bet kā jau vienmēr teicu negāju uz darbu meklēt draugus. 

Man gribās būt tikt novērtētai. es neesmu kāda privātīpašums. Es neesmu mājkalpotāja. Esmu slinka, bet māku savākties. Es gribu, ka mani ciena. Saprot. Tad kādēļ izvēlēties, ja nu tagad grib lai es mainos. Uzreiz varēja ņemt kādu citu... 

Pašlaik esmu izvēles priekšā, ko darīt ar nākotni. Braukt prom? Palikt? Dzīvot? Turpināt iesākto vai ķerties pie jaunas lapaspuses? Izvēle ir tikai man nav spēka izvēlēties pareizo. Negribu kļūdīties.